Līdz šim Elīna vienmēr bija ticējusi, ka klusums ir drošība. Tas bija rāms, gadu desmitos iestrādāts pamats, uz kura viņa būvēja savas dienas, savu ģimeni un savu mieru
Latvijas rudens aiz loga kļuva aizvien skarbāks, dzenājot pirmās nosalušās lapas pa pagalmu, taču viņu dzīvoklī viss šķita nemainīgs — kārtīgs, stabils un paredzams. Viņa mīlēja šo sajūtu, ka rītdiena būs tieši tāda pati kā vakardiena, un viņas vīrs Māris bija šīs stabilitātes dzīvais simbols. Viņš bija kā stiprs mūris, aiz kura paslēpties no pasaules vējiem.
Taču tonakt gaiss guļamistabā šķita savādi elektrisks, it kā kaut kur tālumā briestu negaiss, kas vēl nav redzams, bet jau ir jūtams. Elīna pamodās bez redzama iemesla, sajūtot dīvainu nemieru, kas līdzīgs izejot aukstumā. Viņa vēl nezināja, ka šis būs pēdējais vakars, kad viņa aizver acis kā laimīga sieviete. Reizēm patiesība neuzbrūk ar skaļiem vārdiem; tā piezogas klusi, uz pirkstgaliem, un gaida īsto mirkli, lai sagrautu visu, ko tu sauc par savu dzīvi.
Klusums guļamistabā bija biezs un silts, it kā veca dūnu jaka. Elīna ierasti grozījās no viena sāna uz otru, mēģinot notvert izslīdošo miega pavedienu. Blakus Māris gulēja nekustīgi, mierīgi elpojot. Viņa platā, pazīstamā mugura tumšoja zem segas. Vīrs. Blakus — divdesmit pieci gadi. Dažreiz viņai šķita, ka viņa pazīst katru viņa ieelpu, katru domas pagriezienu. Pašlaik šī doma izraisīja nevis ierasto mieru, bet gan dīvainu sajūtu. Miegs nenāca. Nemaz. Galvā griezās bezjēdzīgs virpulis no dienas sīkumiem: neizdevies pīrāgs, saruna ar meitu par viņas jaunajām kurpēm, traips uz dīvāna, kuru nekādi neizdevās iztīrīt. Iekšā viss sagriezās. Vajadzēja aiziet uz tualeti.
Viņa uzmanīgi noslīdēja no gultas, cenšoties nesatricināt matraci. Aukstais parkets lika sevi manīt. Uzmeta uz pleciem halātu, kas karājās uz krēsla atzveltnes, un izgāja gaitenī. Tumšs, šaurs gaitenis, līdzīgs tunelim. Pretim — dēla istabas aizvērtās durvis, kas jau sen bija tukša. Pa kreisi — virtuve, pa labi — viesistaba. Taisni, pašā galā, pie pašas lodžijas — durvis uz viņa kabinetu. Zem tām strūklā plūda šaura, uzbāzīga dzeltenas gaismas josla. Un balss. Klusa, pieklusināta, bet tā bija viņa balss. Māra.
Elīna sarauca pieri. Četrus no rīta rādīja elektroniskais pulkstenis uz mikroviļņu krāsns, blāvi mirgojot zilā, spokainā gaismā. Kurš varēja piezvanīt tādā laikā? Sirds notrīcēja pēc vecā, vēl mātišķā instinkta — vai kaut kas nav noticis? Bet bērni jau bija izauguši, dzīvoja atsevišķi. Varbūt problēmas darbā? Finanšu direktors dažkārt aizsēdējās pie papīriem līdz vēlai naktij, bet nekad vēlāk par pusnakti. Režīmu viņš vērtēja augstu. “Veselīgs miegs — visa pamats, Elīn,” viņš bieži atkārtoja. Pamats kam tieši? Šis jautājums palika karājamies gaisā kā ass āķis.
Viņa aizgāja uz tualeti, aplēja seju ar aukstu ūdeni. Spogulī atspīdēja nogurusi sievietes seja ar sirmiem pavedieniem kastaņbrūnajos matos, kurus viņa principiāli nekrāsoja. “Dabiskums,” teica Māris. “Soliditāte.” Soliditāte. Lielisks vārds. Kā akmens. Kā viņš pats. Piepildīja glāzi ūdens virtuvē. Stikla patīkamais vēsums, gandrīz ledains, nedaudz atveda pie sajūtām. Stāvēja tumšās virtuves vidū, ieklausoties. No kabineta atskanēja klusa murmināšana. Nesakarīga. Tad pauze. Tad atkal balss, bet jau skaidrāk, it kā Māris būtu pagriezies ar seju pret durvīm.
— Nu, kāda mīlestība, Andri? — Māra balss skanēja noguruši, ar vieglu aizsmakumu, kas rodas pēc trešās glāzes vai nopietna sasprindzinājuma. — Mums visiem gribas pasakas. Bet dzīve — tā ir par ko citu. Par pienākumu.
Andris. Sens draugs no studiju laikiem. Dzīvo tālu, zvana reti. Visbiežāk jautrā prātā. Māris apklusa, uzmanīgi uzklausot sarunu biedru. Tad īsi iesmējās sausiem, nepriecīgiem smiekliem. Tieši tā viņš reaģēja, kad plāni sabruka.
— Ideālu jūtu neeksistē. Protams, mīlu. Bet ne tā, kā filmās rāda. Bez drāmām un tādā garā kā “Bez tevis elpot nevarēšu”. Vēlme gāzt kalnus nav radusies. Gribējās… uzbūvēt māju, iestādīt koku. Tas arī viss.
Elīna apstājās. Glāze pēkšņi kļuva nepaceļami smaga. Viņa nolika to uz neliela, griezta kumodītes gaitenī, kuru viņi bija nopirkuši izpārdošanā pirms desmit gadiem. Pielika rokas pie krūtīm, kas bija paslēptas zem halāta. Sirds neprātīgi sitās.
— Ko? — Māra balss krasi mainījās, kļuva aizkaitināta, it kā sarunu biedrs mēģinātu viņu kaut kur pieķert. — Es apprecējos žēlastības dēļ, saproti? Rīkojos cilvēcīgi. Toreiz meitene bija stāvoklī. Viņai divdesmit divi, panika, emociju upes… Atstāt nevarēju. Paskatījos uz viņu — visa trīc. Te jau skaidrs — atstāt nedrīkst.
Māsa atstāja bērnus “uz nedēļas nogali”, aizbrauca uz Turciju kopā ar mīļāko, bet pazuda uz mēnesi
Šie vārdi iespiedās Elīnas apziņā it kā asas lauskas. “Žēlastība”. “Grūtniecība”. “Nedrīkst atstāt”. Atcerējās to vakaru. Pozitīvie testi. Viņas apjukums. Divdesmit divi gadi. Bailes. Viņa ieskrēja pie viņa kopmītnē. Viņš klusējot viņu apskāva, pēc tam ilgi glabāja klusumu. Nedēļu vēlāk paziņoja: “Ejam sarakstīties. Viss būs normāli.” Viņa to uztvēra kā atbildības, brieduma, slēpta maiguma izpausmi. Bet viņš ieraudzīja savā priekšā… ko?
— Nē, nežēloju, ka neatstāju, — Māris turpināja jau mierīgāk, pārliecināti skaidrojot situāciju. — Skaties, kas sanāca: ģimene, bērni, mājoklis, zemes gabals. Visu pareizi izdarīju. Tikai lūk, dzīve izvērtās citāda. Ne tāda, kāda tā varētu kļūt. Pelēkāka, vai. Ikdienišķāka. Nu un nekas. Mēs neesam romantiķi ar tevi, Andri. Reālisti bijām.
Reālisms. Dzīve pareiza. Pelēka. Elīna atkāpās no durvīm. Kājas kļuva vājas, vilkās uz leju, pie grīdas. Atbalstījās ar plaukstu pret sienu, sajūtot aukstu tapešu kontaktu. Ausīs zvanīja, pastiprinoties līdzīgi jūras šalkoņai gliemežvākā. Andra vārdi pazuda, palika tikai Māra balss, pazīstami sveša, kas nolasīja spriedumu.
— Klau, pietiks tev, — Māris strupi noteica, beidzot sarunu. — Ej gulēt. Nekrauj sev te lieki virsū. Un tev to pašu novēlu. Visu labu.
Klikšķis. Gaismas josla pazuda, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Gaitenī atkal iestājās necaurredzama tumsa.
Elīna stāvēja, atspiedusies ar muguru pret sienu, nespējīga pakustēties.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
